Blogs

Galvenā vērtība cilvēks 2017-01-18

Mūsdienu spraigās dzīves ritmā un materiālo nepieciešamību nodrošināšanas karuselī, daudzi vecāki ir spiesti atsatāt novārtā savu atvašu, pienācīgu morālo atbalstu un dzīvē nepieciešamo pamatnostādņu ieaudzināšanu. Bērni niemācās komunicēt ar apkārtējiem, veidot pilnvērtīgas attiecības ar vienaudžiem un rezultātā paliek vientuļi savā būtībā, mēģinot aizbēgt no sev neizprotamām sajūtām- virtuālajā realitātē, sociālajos tīklos, vai „sliktā kompānijā”,tomēr viņiem neizveidojas harmoniskas garīgās nostādnes. Izpaliekot morālajām vērtībām kā kompensācijas mehānisms tiek nostādītas materiālās un bērnu starpā sākas sacensība (kuram labāks telefons, kura vecākiem lielāks auto, māja vai kredīts), šīs praktiski neatrisināmās „cīņas”, noved jauno cilvēku, atsvešinātībā, neapskaužamā izolācijā, vientulībā un garīgā tuksnesī.Diemžēl, mēģinājums bēgt no izveidojušās situācijas visbiežāk noved pie atkarības- smēķēšanas, enerģētisko un alkoholisko dzērienu, psihotropo un citu apreibinošu vielu lietošanas, datora un azartspēļu atkarībām. Kā zināms, atkarība, pirmkārt ir noliegums, tāpēc tikai retais spēj pats apzināties un atzīt, vismaz sev, ja ne apkārtējiem, ka viņš vairs nespēj pienācīgi kontrolēt savu dzīvi.No otras puses, pastāv ministrijas, valsts iestādes, pašvaldību sociālie dienesti, Valsts nodarbinātības aģentūra, likuma un kārtības uzturēšanas institūcijas, ārstniecības un rehabilitācijas iestādes kuri ikdienā saskaras ar šiem bērniem , jauniešiem un viņu vecākiem, tāpēc šo speciālistu rīcībā ir nenovērtējama informācija par konkrētiem cilvēkiem, viņu vajadzībām un problēmas iespējamiem risinājumiem.ŠODIEN atkarību statistika ir gaužām bēdīga, sabiedrības prātu ir pārņēmusi neziņa, apjukums un tiekšanās pēc viltus vērtībām, atstājot novārtā pašu galveno vērtību- Cilvēku!

Šodienas bērni, jaunieši, un viņu turpmākās ģimenes būs tie, kas veidos mūsu valsts nākotni! Ja viņi nebūs veseli, pilnvērtīgi un izglītoti,- kādā sabiedrībā mēs dzīvosim pēc desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadiem? Kas dzīvos mums kaimiņos? Ar ko dibinās ģimenes mūs bērni? Kam mēs varēsim uzticēt darbu savā uzņēmumā, un kurš būs spējīgs nodrošināt darbu mūsu nākamajai paaudzei vai cienīgas vecumdienas savējai?

Pateiksimies savam dzīves ceļam- saviem vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem, apkārtējiem par to kā dzīvojam, kas mēs esam, par ko sapņojam un kurp dodamies. Atzīsim savus sasniegumus, panākumus un mērķus. Apzināsim savas iespējas, un atzīsim ka esam spējīgi sniegt palīdzīgu roku, kādam kam dzīvē paveicies mazāk par mums, vismaz vienam sirgstošam, apjukušam cilvēkam, ceļā uz kopīgu, labāku rītdienu!

Ikkatrs no mums, savu iespēju robežās, tiek Lūgts, sniegt praktisku atbalstu ziedojot